Gaigala
Siluets gaisā ļoti raksturīgs: īsa, drukna, vidēji liela (46 cm, 650–1200 g) nirpīle ar lielu, tumši zaļu vai brūnu galvu un masīvu trīsstūrveida knābi (1), īsu kaklu (2), baltu ķermeņa apakšpusi (3), tumšu spārna apakšpusi (4). Spārnam no virspuses balts spoguļa daļā un uz priekšu no tā (5). Tēviņam kāzu tērpā balts laukums uz vaiga (6).
Lidojumā spārni rada raksturīgu, vibrējošu svilpoņu (ierakstā mātītes balss un lidojuma skaņa).
Medī visu sezonu, izteikti daudz oktobra otrajā pusē, novembrī. Sastopama jūrā, upēs, lielajos ezeros un dīķos, retāk mazākos dīķos.
Gaigala, vecs tēviņš.
Foto: Igors Deņisovs
Gaigala, veca mātīte.
Foto: Igors Deņisovs
Dzeltens vai dzeltenīgs lociņš knābja virspusē (7) starp tumšo pamatni un olas zobu liecina, ka putns ir ir mātīte. Tēviņiem galva, knābis un viss ķermenis izteikti masīvāks.
Gaigalu pāris. Foto: Egils Ozols
Labi saskatāma tumšā spārnu apakšpuse (4). Baltā spārna daļa ir redzama arī no apakšas (8) un izteikti kontrastē ar tumšo fonu. Kājas ar dzeltenīgiem vai oranžiem pirkstiem un melnām peldplēvēm (9).
Nepieaudzis gaigalas tēviņš.
Foto: Igors Deņisovs
Jaunajiem putniem izteikti balts ir tikai spogulis, pleca daļā laukums var būt pelēcīgs vai balts, bet ar izplūdušām, pelēcīgām malām. Nepieaugušam tēviņam galva brūna, baltais laukums uz vaiga tikai veidojas.
Gaigalas jaunais putns,
Foto: Visvaldis Šteinbergs
Vecam tēviņam liels balts laukums uz spārna no spoguļa līdz pat plecam, vecai mātītei šis laukums ir sadalīts trīs baltās svītrās. 2. gada putniem aste būs bez robainajām spalvām, bet spārna zīmējums atbilst jaunajam putnam.
Ja rodas šaubas par dzimumu, to var pārbaudīt arī uz tausti vai tīrot nomedīto putnu - tēviņam kaklā sataustāma balsene - 3-4 cm garš ovāls sabiezinājums pie trahejas, tuvāk ķermenim.